Pieņemšana - laimīgas dzīves atslēga.

Rīdzinieks Ojārs Stalts – cilvēks, kurš pašaizliedzīgi meklē un atklāj dažādas metodes, kā dzīvot harmonijā. Ar savām zināšanām viņš labprāt dalās, vadot pašizziņas prakses „Ceļš pie sevis” nodarbības daudzviet Latvijā, kā arī #VIEDIvakari ietvaros.

Uz pasauli mēs katrs skatāmies un reaģējam atšķirīgi. Vai vispār viss ir saliekams pa mapēm un plauktiem un cik viegli tas ir izskaidrojams? Ojārs uz notikumiem un dzīves pagriezieniem skatās pragmatiski un skaidro to ar jaunākajiem zinātnes sasniegumiem. Praktiski viss ir pamatojam ar dabas likumiem.

Internetā ir ļoti daudz noderīgas informācijas, kurai reti kurš pievērš uzmanību vai izlasa. Kā piemērs – epiģenētika, kura nes sevī kardināli jaunus atklājumus. Šobrīd ar mērinstrumentiem ir pierādīts, kā iedarbojas vārds, ko tas sevī nes un kā mainās DNS struktūra. Tā ir viena no receptes sastāvdaļām, kā iesākt laimīgas un priecīgas dzīves ceļu.

Ojārs, kas kādreiz nodarbojies ar dziedināšanu tagad uzskata, ka otru cilvēku neviens nevar izdziedināt. Princips, patiesībā ir ļoti vienkāršs – mēs esam atnākuši dzīvot katrs savu dzīvi, kurā ir kaut kas labs un kaut kas slikts. Nevar jau tā, ka es tagad dzīvošu tikai labo, bet slikto manā vietā, lai izdzīvo kāds cits. Tā nemēdz būt. Tas tikai radīs jaunas problēmas.

Pētījumi liecina, ka viss, kas veido tavu dzīvi ir tevī pašā, bet lielākoties cilvēki domā, ka mūsu dzīvi nosaka ārējie apstākļi un spēki. Saprast, ka viss, kas veido tavu dzīvi, ir tevī pašā. Lielākoties domājam, ka mūsu dzīvi nosaka ārējie apstākļi un spēki. Mēs nesaprotam, kas ir doma, kā strādā smadzenes, kā tas ietekmē mūsu dzīves notikumus. Bet jūtu spēks un to ietekme uz dzīves notikumiem ir zinātniski pierādīts. Kad cilvēks sāk saprast, kā viss darbojas, sākumā ir šoks, jo priekšstati par pasauli apgriežas kājām gaisā. Izprotot procesus un ietekmes iespējas, cilvēks sāk domāt brīvi, apzinoties, ka nekas no pagātnes nav pielietojams tagadnē. Pagātne ir viena vibrācija un attiecīgi tagadne – pavisam citam. No pagātnes mēs neko nevaram paņemt līdzi. Tā nav mācība, tā vienkārši ir sapratne.

Dzīvot šeit un tagad mūsdienās ir ļoti populāri. Pat Pitagors ir teicis: “Dzīvot laimīgi ir dzīvot tagadnē”. Iespējams, neviens tā īsti nesaprot šī teiciena jēgu. Tas nozīmē dzīvot mirklim. Tā dzīvo viss esošais. Tikai cilvēks ir izvilcis sevi ārā no šī enerģētiskā lauka. Viņš sev radījis laiku, turklāt psiholoģisku laiku. Paskatieties, cik no dienas mēs dzīvojam šajā mirklī? Mēs visu laiku maļamies pa pagātni. Arī nākotnē, tā varētu teikt, ir tikai pagātne, mēs nevaram uztaisīt nākotni no tā, ko mēs nemaz neesam zinājuši.

Ja mēs dzīvojam pagātnē, tad dzīvē piedalāmies tikai ar 20% atdevi. Pagātne ir ilūzija, kuras nav, bet mēs ņemam domu, sūtam to uz pagātnes emocijām un radām jūtas. Jūtas - tās ir emociju un domu sintēze. Tas nozīmē, ka mēs paņemam no vienas ilūzijas un uztaisām nākamo. Vispirms jāsaprot, kas ir tagadne.

Visbiežāk, sākot izzināt sevi, mūs pārņem slinkums, jo visu vēl īsti neizprotam un procesu apgrūtinošās lietas, liek iesākto atstāt novārtā. Lietas notiek dažādi, piemēram – iet var vienkārši vai apzināti. Ojārs to sauc par apzināto elpošanu, apzināto staigāšanu. Tā ir elpošanas sistēma 3x4 – ieelpa uz trīs, izelpa uz četri. Tā ir sistēma kur izelpa ir garāka par ieelpu. Tas ir vajadzīgs, lai uzturētu organismā pareizu ogļskābās gāzes un skābekļa attiecību. Tā ir tikai viena no daudzām praktiskām metodēm, ko var apgūt Ojāra nodarbībās.

Galvenais ir pieņemt šo pasauli tādu, kāda tā ir. Tas vienkārši skan, bet to izdarīt ir grūti. Ja neizdodas, tad enerģētiskajā līmenī izveido bloku, kas agri vai vēlu ietekmēs fizisko ķermeni. Var izmantot dažādus atveseļošanās paņēmienus, bet bez pasaules pieņemšanas – efekta nebūs.

Pieņemot dzīvi, mēs speram pirmos soļus sevis izzināšanas un dziedināšanas ceļā. Katram cilvēkam dzīvē ir bijusi saskare ar slimību. Slimību vajag uztvert kā pašreizēju disharmonisku stāvokli, un neko vairāk, neatkarīgi no diagnozes.

Ja tīri shematiski uztveram cilvēku, tad varam to sadalīt 2 aspektos – apziņas un ķermeniskajā. Šie aspekti nepārtraukti savstarpēji iedarbojas. Sāpes var noņemt gan ar fiziskiem paņēmieniem, gan pielietojot apziņas aspektu. Ar laiku cilvēks sāk izprast, ka veselības problēmas lielākoties ir izraisījis bloks enerģētiskajā ķermenī, kuru ir izveidojusi doma - nepieņemšana. Mācoties, lasot, uztverot, mēs nonākam pie secinājumiem, ka jebkura slimība nav tikai fiziskā ķermeņa disbalanss, sabiedriskajā transportā noķerts bacilis, vai infekcija. Padomājiet, kādas dzīves situācijas ir bijušas, vai bijuši palielināta stresa periodi vai turēts milzīgs aizvainojumu sevī? Sapratīsiet, ka iespējams šie divi ķermeņi, mijiedarbojoties, liek jums manīt, ka kaut kas dzīvē ir jāmaina vai jāizlabo.

Lai izvairītos no smagām veselības problēmām. Lai šos uztvertu ir sevi jāpazīst un jābūt pret sevi atklātam, neslēpjoties aiz ilūzijām vai vēlamajām situācijām. Liekas, ka sevi mēs pazīstam labi, bet tā šķiet tikai sākotnēji, kamēr neesam papētījuši sevi dziļāk. Ojāra lekcijas ir ceļš uz savas būtības izzināšanu un iepazīšanu, bez nosodījumu un ierobežojumiem. Lai nonāktu pie savas īstās būtības, vajadzīga pakāpeniska izpratne par to un noteikti – nepieciešama arī prakse. Nodarbībās iegūtās atziņas un metodes sniegs rezultātu, ja katrs pats tās izmantos un praktizēs savā ikdienas dzīvē, ja būs gatavi pieņemt dzīvi.